Āraišu ezerpils: cilvēka darbība un vides izmaiņas
EPICENTRS atsaucas uz Latvijas Arheologu biedrības mudinājumu pievērst īpašu uzmanību Āraišu ezerpilij (1.att.), kura ir izraudzīta par arheoloģijas gada pieminekli 2020. gadā. Āraišu ezeru esam pētījuši no dažādiem aspektiem un metodēm (putekšņi, augu atliekas, vulkānu pelni, augsnes erozija, ūdens kvalitātes izmaiņas utt.) jau kopš 2011. gada, bet šoreiz īsumā par cilvēka darbībām un vides izmaiņām Āraišu ezerpils kontekstā.
1.attēls. Āraišu ezerpils (foto: Briune (2013))
Lai arī Latvijas ezerpiļu izpēti pirmais aizsāka Georgs Zīverss (19.gs.), tieši Jānis Apals un viņa komanda no 1959. līdz 1964. gadam veica sistemātisku zemūdens arheoloģisko apsekošanu vismaz 103 ezeros, no kuriem 10 Vidzemes ezeros atrastas ezerpiļu (ezermītņu) paliekas (2.att.). Āraišu ezerpils ir visdetālāk pētītais hidroarheoloģiskais objekts Baltijā. Pēc jaunākajiem datiem, senākā apbūves kārta celta ap 780. gadu un ezerpils pastāvejusi aptuveni līdz 1050.-1200. gadam.
2.attēls. Ezerpiļu izvietojums Vidzemes augstienē (attēla autore: Šteinberga (2020).
Mūsu pētījumu pieeja atšķiras no arheoloģijas izpētes metodēm. Pētījām ezera nogulumus, kurus ievācām no ezera dziļākās daļas (3.att.), jo šajā vietā nogulumi ir netraucēti, kas nozīmē, ka varam skaidri pateikt, kurā brīdī ainavā parādās cilvēks un kāda ir tā ietekme uz vidi.
3.attēls. Ezera dziļuma (batimetrijas) karte ar norādītu paraugu ievākšanas vietu jeb urbuma vietu (attēla autore: Trasūne (2019) pēc Veikšāns (1975)).
Mūsu pētījumi liecina, ka līdz pat Āraišu ezerpils būvniecības sākumam, ainavā dominēja meži (4.att.). Lai arī neliela lauksaimnieciskā aktivitāte vērojama ja ar 400. gadu, izteikta līdumu līšana un lauksaimniecība sākās tikai ap 780. gadu un tā ir turpinājusies nepārtraukti līdz pat mūsdienām. Te lieti ir norādīt, ka arheoloģiskie atradumi Āraišu ezera apkārtnē liecina par cilvēka klātbūtni jau agrāk, bet cilvēki acīmredzot nav apmetušies uz patstāvīgu dzīvi ezera krastos. Ja cilvēki nepārtraukti būtu dzīvojusi pie Āraišu ezera, tad mēs būtu konstatējuši pat niecīgākās cilvēka darbības pazīmes (oglītes – uguns izmantošana; veģetācijas izimaiņas – koku ciršana; aļģu sastāva izmaiņas – ezera piesārņojums u.c.).
Āraišu ezerpils laikā meži tika izcirsti un pieauga lauksaimniecības un lopkopības nozīme. Interesanti, ka lopi tikuši turēti arī ezerpilī, par ko liecina arheoloģiskie atradumu, kā arī augstā mēslu sēņu sporu kokncentrācija ezera nogulumos no 780. līdz 1050. gadam. Var teikt, ka jau ezerpils un apmetnes cilvēku darbība kopumā piesārņoja ezeru, jo esam konstatējuši, ka no 780. līdz 1100. gadam ezerā strauji palielinājās ciānbaktēriju (‘zilaļgu’) apjomi. Daļa ciānbaktēriju ir toksiskas un bīstamas dzīviem organismiem. Ezera ekoloģiskais stāvoklis kopš industriālās revolūcijas un PSRS okupācijas gadiem ir tikai pasliktinājies un no eitrofa ezera tas kļuvis par eitrofu-hipereitrofu ezeru.
4.attēls. Vides izmaiņas un nozīmīgākie vēsturiskie un politiskie aspekti pēdējo 2000. gadu laikā. Līnija zaļā krāsā – relatīvai (procentuālais) mežu sastāvs ainavā. Līnija dzeltenā krāsā – smilts, māla daļiņas ezera nogulumos, kuras norāda uz augsnes eroziju. Līnija sarkanā krāsā – kultūraugu relatīvais (procentuālais) sastāvs ainavā, kas norāda uz lauksaimniecības dinamiku Āraišu ezera apkārtnē (attēla autors: Stivriņš (2020)).
Vēl jo projām nav skaidras atbildes uz jautājumu, kādēļ ezerpils tika pamesta. Ļoti iespējams, ka šeit pārklājušies vairāki faktori. Krustnešu ekspansija un okupācijas sākums ar 1198. gadu izmainīja politiski ekonomisko situāciju reģionā. Pagānu ciltis vardarbīgi tika pakļautas Kristietībai un Livonijas ordeņa klausībai. Arheoloģiskais materiāls liecina, ka ezermītne tika nodedzināta un vairs neatjaunota. Mūsu rezultāti šo situāciju apstiprina, jo fiksēta palielināta ogļu koncentrācija ezera nogulumos ap šo laiku, kas norāda uz ugunsgrēka notikumu. Ezermītnes izveide bija iespējama, jo no aptuveni 750. līdz 1250. gadam (viduslaiku klimata optimums) Baltijas reģionā gaisa temperatūra bija par 1-1.5°C augstāka nekā mūsdienās un nokrišņu mazāk. Pie šādiem apstākļiem ūdens līmenis ezeros bija zemāks nekā pašlaik. Klimatam kļūstot vēsākam un mitrākam viduslaiku klimata optimuma beigu daļā, ūdens līmenis ezerā varēja paaugstināties pietiekoši strauji, kas noteikti sarežģīja ezerpils atjaunošanu un uzturēšanu kopumā.
Izmantotā literatūra:
Apals, J. 2012. Jānis Apals: Āraišu ezerpils. Rakstu izlase un draugu atmiņas. Latvijas vēstures institūta apgāds. Rīga.
Kuijpers, A., Kunzendorf, H., Rasmussen, P., Sicre, M.A., Ezat, U., Fernane, A., Weckström, K. 2012. The Baltic Sea inflow regime at the termination of the Medieval Climate Anomaly linked to North Atlantic circulation. Baltica, 25: 57-64.
Meadows, J., Zunde, M. 2014. A lake fortress, a floating chronology, and an atmospheric anomaly: the surprising results of a radiocarbon wiggle-match from Āraiši, Latvia. Geochronometria, 41: 223-233.
Seppä, H., Bjune, A.E., Telford, R.J., Birks, H.J.B., Veski, S. 2009. Last nine-thousand years of temperature variability in Northern Europe. Climate of the Past, 5: 523-535.
Stivrins, N., Brown, A., Reitalu, T., Veski, S., Heinsalu, A., Banerjea, R.Y., Elmi, K. 2015. Landscape change in central Latvia since the Iron Age: multi-proxy analysis of the vegetation impact of conflict, colonization and economic expansion during the last 2,000 years. Vegetation History and Archaeobotany, 24: 377-391.
Stivrins, N., Brown, A., Veski, S., Ratniece, V., Heinsalu, A., Austin, J., Liiv, M., Ceriņa, A. 2016. Palaeoenvironmental evidence for the impact of the crusades on the local and regional environment of medieval (13th-16th century) northern Latvia, eastern Baltic. The Holocene, 26: 61-69.
Stivrins, N., Grudzinska, I., Elmi, K., Heinsalu, A., Veski, S. 2018. Determining reference conditions of hemiboreal lakes in Latvia, NE Europe: a palaeolimnological approach. Annales de limnologie – International Journal of Limnology, 54: 1-22.
Stivrins, N., Veski, S., Reitalu, T. 2019. Palaeoecological evidence of Crusades and subsequent impact on the Livonian landscape. In: Pluskowski, A. (ed.), Ecologies of Crusading, colonization, and religious conversion in the Medieval Baltic. Terra Sacra II. Brepols Publishers, Turnhout, Belgium. pp. 147-152. ISBN 978-2-503-55133-3.
Šteinberga, D., Guščika, E., Ceriņa, A., Stivriņš, N. 2020. Bricu ezera jaunākie ģeoarheoloģiskie pētījumi. Latvijas Universitātes 78. starptautiskās zinātniskās konferences Arheoloģijas sekcija. 2020. gada 21. februārī, LU Vēstures un filozofijas fakultātē, Aspazijas bulv. 5, Rīga, Latvija. Referātu kopsavilkums. ISBN 978-9934-18-507-6.
Trasūne, L. 2019. Cilvēku darbības paleobotāniskās un paleoekoloģiskās liecības Āraišu ezera nogulumos. Bakalaura darbs, Latvijas Universitāte, Rīga.
Väliranta, M., Blundell, A., Charman, D.J., Karofeld, E., Korhola, A., Sillasoo, Ü., Tuittila, E.S. 2012. Reconstructing peatland water tables using transfer functions for plant macrofossils and testate amoebae: a methodological comparison. Quaternary International, 268: 34-43.
Veikšāns, J. 1975. Āraišu ezera dziļuma karte. Sk. 23.02.2018. Pieejams: https://www.ezeri.lv/database/1789/.